Home Random Page


CATEGORIES:

BiologyChemistryConstructionCultureEcologyEconomyElectronicsFinanceGeographyHistoryInformaticsLawMathematicsMechanicsMedicineOtherPedagogyPhilosophyPhysicsPolicyPsychologySociologySportTourism






Morālajā ziņā lielākais lepnums ir cilvēcība, kad tu cilvēciski un godīgi vari pastiept roku citam cilvēkam un citai tautai!

Gods un cieņa kļūst par peronības vērtību ar daudzu īpašību palīdzību. Nozīmīgākās no tām godbijība un līdzjūtība.

Zenta Mauriņa – Cilvēka paša gods tiek uzturēts, godājot citus.

Kā un kam cilvēks izrāda cieņu un godu, kā viņš sevi ieaudzina godbijību un līdzjūtību, kā saglabā pašcieņu, - par to jātiek skaidrībā ikvienam cilvēkam.

Komiskā veidi

l Humors- tā ir labsirdīga zobgalība. Tam piemīt apstiprinājuma patoss

l Satīra-bezkompromisa atmaskojums, parādības vispusīga kritika

l Groteska-ārkārtīgs pārspīlējums, ārējās ticamības ignorēšana. Kura pieļauj fantastisko formu esamību.

l Ironija- īpatnēja spēle ar nozīmēm. Kaut ko apstiprinot ironija to vienlaikus noliedz

 

Tikas kategorija „dzīves jēga”. Tās būtība un skaidrojumi; Mākslas darbs. Tā radīšanas un uztveres mijiedarbības jautājumi

ü Tajā ir visas dzīves kopējais vērtējums

ü Katram cilvēkam ir sava dzīves jēga, tā var būt intīma un personiska, apkārtējai sabiedriskajai domai neuztaustāma.

ü Apkārtējie spriedumi var krasi atšķirties no cilvēka pašvērtējuma.Vilhelms Šmids raksta ka jēga var būt visa veida attiecības, ne tikai momentānas, bet ilgstošas, varbūt pat visu dzīvi ietverošas. Visa mācīšanās un izziņa ir jēgas radīšana garīgajā līmenī.

Mākslas darbs. Tā radīšanas un uztveres mijiedarbības jautājumi.

Modernisma laikā mākslas darbs pirmo reizi tiek saistīts ar abstraktām ne-jutekliskām īpašībām.
• Mākslas darba radītājs jeb mākslinieks pretendē uz ģēnija statusu, bet mākslas darba vērtība meklējama oriģinalitātē un individualitātē.
• Katram mākslas darbam ir konteksts, mākslas darbs vienmēr ir par kaut ko. Konteksts meklējams mākslinieka domās un idejās, kad viņš rada šo mākslas darbu.
• Jebkuru mākslas darbu katrs cilvēks uztver atšķirīgi, jo mums ir atšķirīgas uztveres. Cik dažādi esam, tik dažāda ir mūsu uztvere.
• Pilnvērtīgu mākslas uztveri raksturo emocionāls līdzpārdzīvojums un savdabīga jaunrade.
• Mākslas radītājs nav atdalāms no mākslas uztvērēja, tā ir mijiedarbība, jo arī mākslas radītājs ir savā būtībā mākslas uztvērējs.



Draudzības jēdziens Aristoteļa „Nikomaha ētikā”; Estētikas kategorija „neglītais”.

Draudzība

Draudzība ir zināms tikums vai saistīta ar tikumību, turklāt dzīvē tā ir augstāka mērā nepieciešama. Neviens neizvēlēsies dzīvi bez draugiem, kaut viņam būtu visi pārējie labumi. Labu darīt visvairāk iespējams draugiem, un tas ir ari cildinoši. Nabadzībā un citās likstās draugus uzskata par vienīgo patvērumu.

Jaunībā draugi attur no kļūdām, vecumā rūpējas par kopšanu un ir palīdzīgi tad, kad nav iespējams kaut ko paveikt nespēka dēļ, bet spēka gados viņi mudina uz skaistiem darbiem.

Dabā draudzlguma attiecības ir vecākiem pret bērniem un bērniem pret vecākiem, un tā tas ir ne tikai cilvēkiem, bet ari putniem un lielākai daļai dzīvo būtņu; draudzīgums savstarpējās attiecībās parādās arī tur, kur visi pieder pie vienas kopības, - tas it īpaši attiecas uz cilvēkiem, tāpēc mēs slavējam cilvēku mīlestību.

Ja attiecības valda draudzīgums, nav nepieciešams piedevām taisnīgums, bet taisnīgiem cilvēkiem draudzība ir nepieciešama. No taisnīgiem cilvēkiem visaugstākā mērā taisnīgi ir tie, kuri ir draudzīgi. Draudzība ir ne tikai kaut kas nepieciešams, bet ari krietns un skaists. Mēs slavējam tos, kuri mīl draugus, un, ja kādam ir daudz draugu, tas ir skaisti. Daži pat uzskata, ka krietni cilvēki un draudzīgi cilvēki ir viens un tas pats.Draudzības pamatā paliek tikai divi mērķi - labais un patīkamais.

Gan draudzības jūtas, gan draudzības veidi ir vairāki un savstarpēji atšķirīgi. Draudzībai ir trīs veidi, t. i., tikpat daudz, cik dažādos veidos var izpausties draudzības pamats. Nekrietnie būs draugi baudas vai izdevīguma dēļ, jo attieksmē pret šīm lietām viņi ir līdzīgi; krietnie cilvēki būs draugi viens otra dēļ tieši tāpēc, ka viņi ir krietni. Krietnie ir draugi pēc būtības, iepriekš minētie - blakusapstākļu dēļ un tāpēc, ka viņu draudzībai ir zināma līdzība ar īstu draudzību.

Tātad draudzība, kā jau vairākkārt teikts, pirmām kārtam ir krietnu cilvēku draudzība. Draudzības pamats un tas, ko draudzībā vēlamies, ir gan labais pats par sevi, gan patīkamais, taču katrs izvēlas to, kas viņam šķiet tāds. Krietnam cilvēkam draudzības un izvēles vērts ir krietns cilvēks abu motīvu dēļ. Draudzīgi izturēties pret draugu nozīmē izturēties draudzīgi pret paša labumu, jo krietns cilvēks, kļuvis par draugu, kļūst par labumu tam, kuram viņš ir draugs. Tātad abi izturas draudzīgi pret to, kas katram ir labums, un atlīdzina līdzvērtīgi, gan vēlot labu, gan iepriecinot. Tāpēc saka, ka draudzība ir savstarpēja izlīdzinātība.

Jo īgnāki un garlaicīgi ir veci cilvēki un jo mazāk viņus iepriecē uzturēšanās kopā, jo mazāk starp viņiem iespējama draudzība. Draudzīgām attiecībām sevišķi raksturīga ir tieši uzturēšanās kopā, un tā veicina draudzību. Tāpēc jaunieši ātri kļūst draugi, bet veci cilvēki - ne, jo pret viņiem nejūt draudzību tie, kurus viņi neiepriecina. Līdzīgi ir arī garlaicīgi un drūmi cilvēki.

Pastāv arī cits draudzības veids: tas balstās uz vienas puses pārākumu; tādas attiecības, piemēram, ir tēvam ar dēlu un vispār vecākam cilvēkam ar jaunāku, vīram - ar sievu un jebkuram valdītājam - ar padoto. Katram ir sava tikumība, savs darbs un uzdevums.

Šķiet, jēdzieni draudzība un taisnība, kā jau teikts sākumā, attiecas uz vienu un to pašu un izpaužas vienā un tajā pašā jomā. Ikvienā cilvēku kopībā, liekas, pastāv kaut kādas taisnības attiecības, tātad arī draudzība. Paruna «draugiem viss ir kopīgs» ir pareiza, jo draudzība pastāv kopībā.

Turpretim draudzība tikumības vārdā un pašu draugu dēļ nav iespējama ar daudziem; ir patīkami, ja var atrast dažus tādus.

‘’Neglītais’’

ü Ir kategorija, kas novērtē priekšmetus kā kroplīgus, zemiskus, kā pretējus skaistajam.

ü Priekšstati par skaisto un neglīto katrā laikmetā un katrā kultūrā mainās, taču tas nenozīmē, ka nebūtu mēģināts atrast kādu kritēriju

ü Kritērijs, ar kura palīdzību tiek atdalīts skaistais no neglītā ir estētiskais ideāls.

Vai neglītais ir skaistā pretstats?

ü Jebkuru neglītuma formu var padarīt cildenāku precīzs un pārliecinošs māksliniecisks atveidojums.

ü Trīs atšķirīgas parādības: neglītums kā tāds, formālais neglītums un to abu māksliniecisks atveidojums

Dažādas neglītā izpausmes

ü Sengrieķu kultūrā nevaldīja pārliecība, ka visai pasaulei jābūt skaistai. Viņu mitoloģija vēsta par neglītumu un kļūdām. Dionisa gājienos parādījās piedzēruši un atbaidoši silēni

ü Viduslaikos komiskais un neķītrais bieži iet roku rokā. Smejoties par nepanesamo un nospiedošo komiskais un bezkaunīgais kļūst par kompensējoša dumpja izpausmi.

Neglīti un nelaimīgi

Romantisma estētikā populārs bija ķermeniski neglīta, pat atbaidoša, bet sava maigā un sirsnīgā rakstura dēļ dziļi nelaimīga cilvēka tēls. ( V.Igo Kvazimodo, Gvinplēns)

Neglītā paradokss

ü Tas ir tad, kad konkrētā darbā neglītais objekts var būt izpildīts meistarīgi un prasmīgi;

ü Tādēļ neglītā pārdzīvojums var būt divējāds-baudai, ko sniedz mākslas darbs var pievienoties pretīguma jūtas pret pašu objektu

ü Neglītā estetizācija var izstumt priekšstatu par skaisto kā mākslas mērķi un ideālu

ü Skaistā un neglītā kategorijas ir vēsturiski mainīgas. Ja skaistais tiek uzskatīts par vērtību, tad neglītais par pretvērtību. Tādējādi tas parāda kvalitatīvu skaistā robežu.

15. Sociālā ētika. Tās raksturojums;

Sociālā ētika pēta cilvēku kopīgās dzīves tikumiskās normas un principus

gan institucionalizētās, gan neinstitucionalizētās nozarēs, atklāj neizmantotās

sociālās iespējas personības attīstībā un labvēlīga morālā klimata

radīšanā sabiedrībā, analizē sociālās parādības no morālā viedokļa. Sociālā

ētika nosaka arī cilvēka kā indivīda pienākumus pret citiem indivīdiem, pret

dažādām sociālām grupām: ģimeni, darba kolektīvu, skolu, valsti, sabiedriskām

organizācijām, sabiedrību kopumā. Sociālā ētika cenšas noskaidrot

visu, kas notiek ar tikumību un morāli, kad cilvēki atrodas mijiedarbībā cits

ar citu un dažādām sociālām grupām, to, kāda loma ir morālei cilvēku socializācijas

procesā, kā sociālā vide ietekmē personības un sociālo grupu,

sabiedriskās domas attīstību. Sociālā ētika pēta arī vecumu un dzimumu

attiecību, profesiju, tautas morāli. Sociālā ētika var iegūt daudz vērtīgu materiālu,

arī izmantojot socioloģiskos pētījumus. Taču sabiedrības reālo

tikumu konstatēšana šajos pētījumos nav pats būtiskākais sociālās ētikas

uzdevums. Vēl nozīmīgāk ir pētīt, kā cilvēkiem un sabiedrībai vajadzētu cilvēciski

uzvesties, kā to panākt nemoralizējošā veidā; pēc kādiem ideāliem,

vērtībām un uzvedības vajadzētu tiekties, lai starp cilvēkiem, grupām, tautām,

nācijām, valstīm, reliģijām valdītu miers, solidaritāte, brīvība un taisnīgums.

 


Date: 2016-01-14; view: 155


<== previous page | next page ==>
Tikas kategorijas „pienākums un atbildība” mākslas funkcijas. | Politika un morāle; Mākslas specifiskā īpatnība un vieta sabiedrībā.
doclecture.net - lectures - 2014-2017 year. (0.085 sec.)