Tikas kategorijas „pienākums un atbildība” mākslas funkcijas.

Pienākuma jēdziens ir daudzveidīgs, bagāts un sarežģīts. To pētī deontoloģija- mācība par pienākumiem un tiesībām, morālajām prasībām. Tā ir sava veida ētikas loģikas sintēze.

Taisnīguma kategorija vistiešāk rāda, ka objektivitātes, dziļākas patiesības vārdā mums jāmeklē noteiktā sabiedrības vidē optimālākais saskaņojums starp pretstatiem.

Atbildība un pienākums nerodas cilvēkam jau piedzimstot, bet gan laika gaitā. Tas ir svarīgs process cilvēka personības pašizaugsmē un attīstībā. Atbildības un pienākuma izjūtai jābūt katram, jo tā ir dzīves sastāvdaļa, bet kuras nav iespējamas personu savstarpējā attiecībā, šīs sajūtas vēlams iegūt jau no mazotnes, jo tad iespējams veidos rakstura pašus pamatus.

Morālā atbildība ir spēja paredzēt savas rīcības sekas. Iedalās seklā un dziļā atbildība. Seklā atbildība ietver atskaiti tikai šodienai.

Dziļā atbildība veidojas visu mūžu, tā ir atbildība par darbības galarezultātu. Katra sevi cienoša personība izjūt atbildības sajūtu- protams, arī sava veida brīvību. Ir jauki apzināties, ja Tev ir par ko rūpēties, cīnīties, atbildēt vai arī vienkārši eksistēt noteiktu mērķu vadītam.

Lai īstenotu savus mērķus vajag ticēt sev un saviem spēkiem, kā arī gūt citu ticību Tev, tāpēc ir vajadzība pēc cieņas un atbildības pret citiem- ne tikai pret sevi.

Funkcijasà 1)konpensatora jeb baudas- māksla mūs izrauj no ikdienišķo rūpju ritma un ievieto citā kultūras vidē. 2)komunikatīvā jeb saskarsmes- māksla ir zināšanu, domu, jūtu nodošanas veids. 3) izglītošanas funkcija- māksla ir tāda grāmata, kuru labprāt lasa pat tie, kuri neko nelasa. Šīs sajūtas var rasties tad, kad bērns rūpējas par sev tuviem cilvēkiem un izpilda pamatus. Vēlāk to veidot par vēlu, jo ir jau noformulējies cilvēka raksturs un viņa īpašības. Atbildība- attieksme kurai raksturīgas rūpes un pienākuma apziņa.

Tikas kategorijas „cieņa un gods”; Dažādi komiskā veidi.

Cieņa un gods

„Labāk dzīvo īsu mūžu ar godu nekā garu ar negodu”

„Gods nav ar zeltu pērkams”

Cieņa un gods ir morālās apziņas jēdzieni, kas izsaka personības attieksmi pret sevi kā morālo vērtību un sabiedrības attieksmi pret cilvēku, vērtējot tā rīcību un dzīvi. Morālo vērtējumu parasti dod nevis oficiālās iestādes , bet sabiedriskā doma, konkrēti cilvēki: ģimenes locekļi, radi, draugi, paziņas, priekšnieki, u.t.t.

Pirmo un dažkārt pat izšķirošo priekšstatu par cilvēku sniedz viņa ārējais izskats, noteiktu uzvedības tradīciju un normu ievērošana.

Bieži vien cieņas un goda jēdzieni tiek lietoti kā sinonīmi. Bet viņiem ir atškirības. Cieņā ir vairāk izteikta cilvēciskā vērtība, godā šis vērtības novērtējums.

Atšķirības :

Cieņa.

ü Cilvēka iekšēja atzīšana, novērte (patiesa cieņa,autoritāte)

ü Visu cilvēku morāla vienlīdzība

ü Cilvēks kā augstāka morālā vērtība ( personības individualitātes akcentējums)

Gods.

ü Cilvēka ārēja atzīšana, novērte (oficiālums, godināšana)

ü Difirencēta cilvēku novērte pēc viņa sociālā stavokļa

ü Cilvēka darba rezultāti, panākumi kā augstāka vērtība.

Cilvēka iekšēja atzīšana ir sarežģīta, jo vērtētājam jāzina motīvi, pārliecība, iekšēja attieksme pret darāmo. Cieņā izpaužas cilvēka dzīļākā vērtība, kas bieži vien ārēji ir grūti pamanāma, bet ir būtiskāka cilvēka morāle. Cieņa cieši savijas ar tādām morālajām vērtībām kā brīvība, patiesīgums, labā griba, pienākuma apziņa, daiļums, mīlestība, dzīves jēga.

Goda nesējs (subjekts) var būt konkrēts cilvēks, kādas profesijas pārstāvis, ģimene, darba biedri, valsts, tauta un visa cilvēce.

Pastāv visdažādākie goda parādīšanas un cildinājumu veidi : goda nosaukumi, goda zīmes, goda raksti, goda grāmatas, goda sardze,goda diena, goda svārki, goda tērps. Godu parāda sveicinot, ievērojot noteiktas pieklājības normas. Pastāv noteiktas tradīcijas un ceremonijas, godinot pilngadību sasniegušos,tos, kuri svin kāzas, godinot mirušos.

Visu cilvēku morālā vienlīdzība kā taisnīga cieņas prasība nereti izraisa izbrīnu. Vēsture rada, cik ātri cilvēkam, pat veseliem sabiedrības slāņiem gadās paklupt šajā pretrunīgumā ( vai tad jāciena arī slaistas,žūpa, ierāvējs, rupjš cilvēks?... utt), cik viegli ir nosodīt, cik grūti – saprast un dziļi izjust otru. Šī vienlīdzība ir iespējama, ja mēs cienām atšķirīgo citā.

Prasība pēc morālās vienlīdzības humanizē cilvēku attiecības. Liek cienīt atšķirīgo un piešķirt tam tādas pašas tiesības uz brīvību, radoša gara izpausmēm, draudzību, mīlestību kā jebkuram citam.

Morāle cilvēkam atgādina, ka vienmēr un visur otrā indivīdā vispirms jāsaskata nevis padotais, vājākais, slimais, bet cilvēks.

Cienīt cilvēku nozīmē ne tikai nepazemot viņu, bet arī stiprināt viņu gan fiziski, gan garīgi, sekmēt viņa radošo spēju pārvēršanos īstenībā. Uz cieņas vinlīdzības pamata attīstās tādas morālās īpašības kā līdzjūtība, līdzcietība, godīgums.

Neviens ieņemamais amats vai profesija pati pae sevi nedod tiesības vērtēt sevi kā morāli augstāku par pārējiem. Cilvēku attiecību pētnieki iesaka pirms citu kritizēšanas padomāt arī par savām kļūdām.

Date: 2016-01-14; view: 1954