Vides un sabiedrības ietekme indivīda tikumiskajā audzināšanā; Kategorija „estētiskais”. Definīcija. Skaidrojumi.

Vide un sabiedrība, kura ir mums apkārt, atstāj lielu ietekmi uz mums. Ja vide būs sakopta, skaista u.tml. un cilvēki apkārt rādīs labu piemēru, tad arī indivīds jutīsies labi šajā vide un pārņems piemērus no apkārtējiem cilvēkiem (sabiedrības), bet ja vide būs nesakārtota, nepiemērota un arī cilvēki apkārt uzvedīsies nekrietni, tad diemžēl, indivīds šo piemēru var pārņemt. Lai gan vecāki var veidot labus priekštatus, audzināt tikumiski, tomēr pastāv iespēja, ka indivīds (bērns) nespēs atšķirt , kas ir laba rīcība un kas ir slikta, jo nav izveidojusies tik liela pieredze, lai atšķirtu šīs rīcības. Pārņemot negatīvo indivīds var nenojaust , ka tas tikumiska cilvēka acīs būtu slikti vai nepieņemi. Un šī ietekme ļoti labi ir redzama arī mūsdienu sabiedrībā.

Piemēram – skolā klasē visi puiši pīpē, bet viens atturas, lai gan gribētu pamēģināt, ja jau visi tā dara, bet ģimenē ir mācīts, ka tas ir ļoti kaitīgi, tāpēc nemaz nepamēģina. Klases puiši apsmej viņu par to, radot spiedienu uz šo puisi, negribēdams būt atstumts no klases puišiem, viņš arī sāk pīpēt. Ja nebūtu šāda vide – kurā visi apkārtējie pīpē, puisim neienāktu prātā pat pamēģināt un ja nebūtu puišu (apkārt esošās sabiedrības) izdarītais spiediens (apsmiešana), tad puisis nesāktu pīpēt.

Estētiskais - mūsu uztverē modificējas kā skaistais, cildenais, traģiskais, komiskais, graciozais, harmoniskais, dramatiskais, heroiskais, ideālais. Estētiskais pauž mūsu attieksmi pret dabu, zināmā mērā pavada jebkuru cilvēka darbību un tās rezultātus. Tas atklājas arī savā noliedzošajā attieksmē pret neskaisto, bezjēdzīgo, zemisko, disharmonisko.

Spēja uztvert skaisto, cildeno, komisko un citus estētiskus fenomenus balstās uz cilvēka spēju jutekliski uztvert visdažādākās lietu īpašības – krāsu, skaņu, garšu. Taču ne viss, ko uztver jutekliski, ir estētisks. Estētiskais ir īpaša veida jutekliskais un dots ir tikai cilvēkam.

Piemēram, cilvēks un dzīvnieks redz vienu un to pašu, sajūt vienu un to pašu smaržu, tomēr dzīvnieki nespēj uztvert pasauli kā estētisku un arī viņu reakciju uz to nevar saukt par estētisku pārdzīvojumu.

Cilvēkam ik viena maņa var noderēt estētiskā uztverei.

Lai jutekliskais kļūtu par estētisko uztveres procesā jāiesaistās arī iztēlei, jūtām, domāšanai un citām psihiskām norisēm. Tādējādi estētiskā uztveres process ir vienlaikus gan juteklisks, gan intelektuāls.

Te noteikti noderēs kāds piemērs katram no sevis !

Šeit piemērs no interneta - Piemēram, man ejot mežā, pie jūras vai redzot augstu lidojam lidmašīnu, to redzot, izjūtot dažādas, meža vai jūrai raksturīgas smaržas gaisā, atmiņā uzpeld militārā dienestā pavadītie mēneši, tā laika biedri un draugi. Dienējot Izlūkdesanta bataljonā, šis laiks bija mana ciešāka un ilgāka saskarsme ar mežu, jūru un neaizmirstami lēcieni ar izpletni, tā bija mana ikdiena 18 mēnešu garumā.

Tikas kodeksi. To nozīme sabiedrības dzīvē; Estētiskais ideāls kā indivīda un sabiedrības estētiskās darbības vispārināts mērķis.

Pielietojamās ētika nodarbojas ar konkrētu problēmsituāciju risinājumu, veidojot atsevišķu nozaru ētiku. Pielietojamā ētika sazarojas vides ētikā, profesionālajā ētikā, biznesa ētika un citās. Par pielietojamās ētikas metodi uzskata arī kazuistiku — principu, kas par izejas punktu izvēlas kādu problēmu un tad mēģina kompilēt dažādas ētiskās teorijas, šādi ir iespējams rast kompromisu starp dažādu ētisko teoriju pārstāvjiem. Plaša pielietojamās ētikas joma ir profesionālā ētika, kas paredz dažādas regulas, kuras jāievēro atsevišķu profesiju pārstāvjiem. Tā piemēram pastāv ārstu ētikas kodekss, kurā uzskaitīti norādījumi un rekomendācijas ārsta rīcībai. Ārstu ētikas kodeksā ietvertie norādījumi apvieno gan universālus norādījumu, kā piemēram „laba darīšanas principu pacientam”, kā arī daudz konkrētākas norādes, piemēram, „Kad smadzenes ir mirušas, ārsts var uzturēt dzīvību ķermeņa šūnās, ja kādi tā orgāni var noderēt cita cilvēka dzīvības paildzināšanai, likumā noteiktajā kārtībā.”1 Ārstu ētikas kodeksu pamatā veido praksē radušos problēmsituāciju kristalizācija, atšķirībā no žurnālistu ētikas, kur dominē vispārīgiem cilvēcības ideāliem atbilstošas rekomendācijas. Profesionālās ētikas kodeksu funkcijas ir daudznozīmīgs jautājums. Var uzsvērt dažādus šo kodeksu aspektus. Viens no tādiem ir profesionālās kopienas attīstīšana un uzticības vairošana. Ja šādi ētikas kodeksi nepastāvētu, tad varētu iedomāties īstenojamies ainu, kurā darbība šajās jomās notiktu no juridiskā aspekta leģitīmi, bet no cilvēciskā viedokļa „nabadzīgi” — varētu rasties augsne rīcības, kas tehniski vērsta uz mērķi, bet kurai nav ētiski kvalitatīva piepildījuma. Šīs jomas, lai arī ir savā ziņā „amatnieciskas”, tās skar arī cilvēciskās kopienas nemateriālos nostūrus un ir daļa no sabiedrības apziņas formēšanas rīkiem, tādēļ to darbībai nepieciešama šāda regulācija. Protams, arī šajos ētikas kodeksos iekļautajās regulās dominē noteikta izpratne par vērtībām un rīcības raksturu un to nosaka vēsturiskā šīs jomas vieta sabiedrībā. Katra no regulām ir sava veida ētiskais spriedums, kas iezīmē profesionālās jomas rīcības kontekstu. Šie kodeksi cenšas izslēgt katru juridiskā likuma atstāto iespēju nevirzīties pretim attiecīgi formulētajam labajam, veidojot sistēmu, kas ir viscaur piesaistīta tam, kas ir atzīts par labu noteiktā „labā” hierarhijā. Tā, piemēram, žurnālista pienākums ir informēt sabiedrību, jo tas ir labums, bet šī informācija var kaitēt valsts drošībai, kas ir augstāks labums, līdz ar to ētikas kodekss savelk atbildības grožus ciešāk, kā to dara likums, jo likums parasti ir ētiskās rīcības uzmetums lielās līnijās. Pielietojamā ētika zināmā mērā ir ētikas „virsbūve”, kas vairs neiztirzā „bāzes” producētās labā un ļaunā versijas, bet pieņemt noteiktu šo vērtību modeli kā esošu un nepieciešamu, lai veidotu regulatīvas shēmas. Pretējā gadījumā, tāpat, ka jautājot kāpēc nogalināt ir slikti, var jautāt, kāpēc ārstam pret pacientu ir jāizturas labi, bet ja pirmajā fāze vēl šādas teorētiskas diskusijas ir iespējamas, otrajā tās jau ir pārlieku saistītas ar praksi un līdz ar to šāds relatīvisms var balansēt uz reāla konflikta ar varas iestādēm robežas, jo varas diskursam ir savi stingri labā un sliktā nosacījumi.

Šeit ir Izglītības un zinātnes ministrijas ētikas kodekss

http://izm.izm.gov.lv/ministrija/etikas-kodekss.html

Estētiskais ideāls (no pasniedzējas prezent.)

l Tas ir cilvēka un sabiedrības estētiskās darbības vispārināts mērķis;

l Estētiskais ideāls ietver sevī visu estētiskās apziņas struktūrelementu vispārinājumu;

l Tas ir vispārīgs priekšstats par skaisto dabā un sabiedrībā, materiālā un garīgā sfērā.

Estētiskā ideāla īpatnība

l Tas veidojas ikdienišķā domāšanā un pieder sociāli psiholoģiskai sfērai;

l To ir grūti formulēt;

l Grūtības mazinās, kad sākam runāt par māksliniecisko ideālu;

l Tajā estētiskais ideāls redzams jutekliskā, uzskatamā veidā.

Date: 2016-01-14; view: 1984