Home Random Page


CATEGORIES:

BiologyChemistryConstructionCultureEcologyEconomyElectronicsFinanceGeographyHistoryInformaticsLawMathematicsMechanicsMedicineOtherPedagogyPhilosophyPhysicsPolicyPsychologySociologySportTourism






Tikumu ētikas specifika; Estētiskā apziņa. Īss tās sastāvdaļu raksturojums

Tikumu ētikā noteicošā ir paša cilvēka personība, tā raksturs un tā uzsver ne tik daudz rīcības kā paša cilvēka izvērtējumu. Tā nejautā vai cilvēka rīcība ir laba, bet vai pats cilvēks ir labs. Ideāls, vadoties pēc tikumu ētikas, ir cilvēks, kuram piemīt attiecīgās īpašības, kas nepieciešamas sabiedrības pastāvēšanai.

Sengrieķu filozofs Aristotelis tikumu raksturoja kā augstāko kvalitāti, kuras sasniegšanai vajadzīga visa dzīve, kas kā dvēseles aktivitāte virza uz pilnību, uz laimi. Viņš uzsvēra, ka tikums nav vis objektīvs un precīzi izskaitļots uzvedības paraugs, bet izsaka cilvēka spēju atrast vidējo starp diviem ekstrēmiem gadījumiem – pārmērību un trūkumu.

Platons formulēja četrus pamattikumus: gudrība, drosme, mērenība, taisnība. Andris Rubenis: Tikumi ir audzināšanas un pašaudzināšanas ideāls, kas cilvēku padara par krietnu cilvēku. Tas nesatur ne spontānu noslieču apspiešanu vai askēzi, kas orientē no novēršanos no pasaules. Tāpat tikums nenozīmē atsevišķa varoņdarba veikšanu.

20.gs. filozofs A. Makintairs norāda, ka Eiropas tradīcijā var izšķirt 3 tikuma koncepcijas: 1) tikums kā kvalitāte, kas indivīdam dod iespēju izpildīt savu lomu; 2) tikums ir uzvedības veids, kas cilvēkam liek virzīties specifiski cilvēcisko mērķu virzienā;3) tikums ir kvalitāte, lai gūtu panākumus uz zemes vai debesīs. Tikuma jēdzienā iekļauj prasību, ka pareizai rīcībai ir jāizriet no pareiziem motīviem, t. i., laba rīcība ir jāpilda brīvprātīgi un labprātīgi (Aristotelis), jo patiesi tikumiski uzskati izpaužas tikai pozitīvā dvēseles noskaņojumā.

Estētiskā apziņa - pārdzīvojumu, spriedumu, gaumes, uzskatu, vajadzību, orientāciju, ideālu, teoriju kopums. Ar estētiskās apziņas palīdzību veidojas cilvēka uzskati par pasauli kopumā. Atšķirībā no citām sabiedriskās apziņas formām, estētiskās apziņas forma atklāj galvenokārt garīgās vērtības un prioritātes, cilvēka iekšējās pasaules bagātību un spēju just līdzi notikumiem un faktiem - ar to atšķiramies no dzīvnieka. Estētiskās apziņas un darbības īpaša forma ir mākslinieciskā apziņa. Tā nevar apmierināties tikai ar daiļā uztveršanu un pārdzīvojumu, bet iekļauj sevī arī “realizācijas impulsu”. Estētiskā vajadzība - apzināta estētiskā pārdzīvojuma nepieciešamība, kas var realizēties kā jaunrades, radīšanas nepieciešamība, vai arī kā baudas nepieciešamība. Estētiskā situācija - personības estētiskās kultūras pastāvēšanas un darbošānās nepieciešams nosacījums. Jāatšķir estētisko situāciju tipi - speciāli organizēta prasa orientāciju uz pilnīgi noteiktu objektu uztveršanu un nejauša estētiska situācija subjekta spontānas mijiedarbības rezultātā ar priekšmetiem vai parādībām.(piem. skaists dabas skats). Estētiskā pieredze - tās nav noteiktas estētiskās zināšanas, bet uz pieredzi balstīts personiskais estētiskais pārdzīvojums un izjūtas. Vienreizēja, unikāla ar emocionālu pārdzīvojumu. Estētiskais pārdzīvojums - ir cilvēka specifiska emocionālas reakcijas forma, kuras uzdevums ir pasaules vērtību apgūšana. Individuāli cilvēks jebko var padarīt par estētisku. Estētiskās jūtas - priekšmetu un parādību, satura un formas emocionāli intelektuālais uztveršanas process individuāli neatkārtojamā kopībā. Tās ir saistītas ar visu iepriekšējo cilvēces pieredzi un nav iedzimta cilvēku īpašība. Tās rodas sarežģītā cilvēka socializācijas procesā. Estētiskā gaume -cilvēka spēja saprast un novērtēt priekšmetu, dabas un sabiedriskās dzīves parādību estētiskās īpatnības. Estētiskā gaume nav iedzimta un izsaka īstenības, visas estētisko vērtību daudzveidības vērtējumu no to priekšstatu viedokļa, kas sabiedriskajā praksē cilvēkam izveidojušies par skaisto, neglīto, komisko, traģisko.



 

Hedonisma un eidemonisma virzieni ētikā. Kopīgais un atšķirīgais; Būtiska estētiskās apziņas sastāvdaļa - estētiskā vajadzība.

Hedonisma ētika – tā par svarīgāko uzskata to, ka cilvēkam jāmācās baudīt dzīvi, tvert mirkli. Tā bieži kalpo par attaisnojumu rakstura vājumam, nespējai pretoties dzīves kārdinājumiem, kas cilvēku nereti pārvērš baudu vergā. Hedonismas var būt visdažādākie virzieni.

Eidemonisma ētika – par dzīves augstāko labumu, tikumības kritēriju uzlūko laimi. Tas, kas nerūpējas par laimi, nav īsti tikumisks. Eidemonisms (gr. eidamonija - laime) – dzīves kritērijs ir laime, apmierinātība ar dzīvi kopumā. Dzīves pilnības izjūta. Laimi var sasniegt procesā, darbībā, attīstībā.

Estētiskā apziņa - ir pārdzīvojumu, spriedumu, gaumes, uzskatu, vajadzību, orientāciju, ideālu, teoriju kopumu. Ar estētiskās apziņas palīdzību veidojas cilvēka uzskati par pasauli kopumā. Estētiskās apziņas forma atklāj galvenokārt garīgās vērtības. Mākslinieciskā apziņa – estētiskās apziņas un darbības forma, kas nevar apmierināties tikai ar daiļā uztveršanu un pārdzīvojumu, bet iekļauj sevī arī “realizācijas impulsu”.

Estētiskā vajadzība - ir apzināta estētiskā pārdzīvojuma nepieciešamība. Tā var realizēties kā jaunrades, radīšanas nepieciešamība, vai arī kā baudas nepieciešamība. Estētiskām vajadzībām ir nesavtīga attieksme pret savas vajadzības apmierināšanas priekšmetu. Estētiski nozīmīgas darbības procesā veidojas estētiskā apziņa kā objektīvo estētisko kvalitāšu savdabīgs atspoguļojums estētiskā subjekta uztverē, jūtās, iztēlē, domāšanā.


Date: 2016-01-14; view: 320


<== previous page | next page ==>
Normatīvās ētikas, deskriptīvās ētikas, metaētikas raksturojums; Kas ir estētika? Definīcija. Skaidrojumi. | Tikas kategorijas „pienākums un atbildība” mākslas funkcijas.
doclecture.net - lectures - 2014-2017 year. (0.006 sec.)